1867. gada 13. aprilī, kad jūra bij gluži rāma un pūta labvēlīgs ceļa vējš, «Skotija» atradās starp 45° 37' platumu un 15° 12' garumu. Tūkstoš zirgspēku stiprais tvaikonis gāja ar vairāk kā trīspadsmit un četrdesmit trīs simtdaļu mezglu ātrumu, un spārni absolūti noteikti šķēla ūdeni. Kuģis peldēja seši metri un septiņdesmit centimetru dziļi, tā ūdens izspaids bij 6624 kubikmetri liels.
Pulksten četros un septiņpadsmit minūtēs pēcpusdienā, kad kajitē sapulcējušies pasažieri ieturēja maltīti, kaut kas piesitās kuģa korpusam, bet kaut cik manāmi to nesatricināja. Trieciens trāpīja kuģa pakaļējo daļu, mazliet aiz kreisajiem sāniem. «Skotija» pati nebij kaut kam uzskrējusi virsū, bet gan tai uzgrūdās kaut kas ass, pie tam drīzāk šķeļošs nekā triecošs. Sadursme likās tik niecīga, ka uz klāja neviens nepievērsa tai uzmanību. Bet tad piepeši no kravas telpām izskrēja matroži, kliegdami: «Mēs grimstam! Mēs grimstam!»
Pirmajā acumirklī pasažieri stipri uztraucās, bet kapteinis Andersons pasteidzās viņus nomierināt. Ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadalīja «Skotiju» atsevišķās nodaļās, tāpēc ielauzums acumirklī nebij tik bīstams.
Kapteinis Andersons nekavēdamies nokāpa kuģa kravas telpās. Tur viņš pārliecinājās, ka piektā nodaļa pieplūst ar ūdeni, un no tā, cik ātri ūdens cēlās, varēja spriest, ka lauzumam jābūt diezgan lielam. Par laimi šajā nodaļā kurināmo katlu nebij, jo citādi tie izdzistu.