Pēkšņi Montegs atsprāga atpakaļ, skaudri saviebdams seju, kā jau cilvēks, kurš apdedzinājies.
Taču viņš, uguns dievs, skaidri zināja, ka, atgriezies dedzinātāju depo, spogulī atkal varēs pamirkšķināt savai apsvilušajai sejai. Bet vēlāk, tumsā, laizdamies miegā, viņš vēl arvien sajutīs tajā stingo, smaidam līdzīgo grimasi. Cik vien viņš spēja atcerēties, tā viņa sejā nenozuda.
Montegs rūpīgi nospodrināja un pakāra savu spīdīgi melno ķiveri un ugunsdrošo jaku, dušā ar baudu nomazgājās un tad, svilpodams, rokas kabatās sabāzis, devās pāri dedzinātāju depo augšējā stāva zālei un iemetās griestu lūkā. Pašā pēdējā brīdī, kad šķita, tūliņ pat notiks nelaime, viņš izrāva rokas no kabatām, satvēra zeltīto kārti un, tai čīkstot, nobremzēja mirkli pirms tam, kad kājas skāra pirmā stāva cementa grīdu.
Izgājis ārā uz naksnīgās ielas, viņš devās uz metro, kur pneimatiskais vilciens, klusi, bez skaņas slīdot pa pazemes tuneļa cauruli, aizrāva viņu līdz priekšpilsētai un līdz ar spēcīgu silta gaisa šalti izgrūda uz krēmkrāsas eskalatora.
Svilpodams viņš brauca augšup, pretim nakts klusumam. Pēc tam, neko īpašu nedomādams, devās uz tuvāko pagriezienu. Bet tad pēkšņi palēnināja soli, it kā spējš pretvējš būtu iebrāzies sejā, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.