Jau vairākas naktis pie šī pagrieziena, no kura ietve zvaigžņu gaismā veda uz viņa māju, Montegu pārņēma dīvaina sajūta. Viņam šķita, ka mirkli pirms tam, kad viņš sasniedza ielas stūri, pie tā kāds būtu stāvējis. Gaisā juta sasprindzinātu klusumu, it kā te kāds būtu klusi gaidījis, bet, tiklīdz viņš bija klāt, kļuvis par ēnu un izlaidis viņu sev cauri. Varbūt viņš sajuta vieglu aromātu, varbūt grādus desmit augstāku temperatūru tai vietā, kur stāvēja neredzamais, izstarodams ķermeņa siltumu. Tas bija kaut kas neizprotams. Ik nakti, ceļā uz māju nogriezdamies gar šo ielas stūri, viņš neredzēja neko citu kā vienīgi tukšo, balto, līkumoto ietvi. Reiz gan viņš pamanīja kādu ēnu, bet, pirms paguva ieskatīties, tā jau aiz- trauca pāri mauriņam.
Bet šoreiz pirms pagrieziena viņš tā palēnināja soli, ka gandrīz apstājās. Domās jau atrazdamies aiz stūra, viņš dzirdēja klusu čukstu. Vai varbūt tā bija cilvēka elpa? Vai tik tikko manāma gaisa vibrācija, kas radās, kādam tur stāvot un gaidot?
Viņš nogriezās gar stūri.
Pa mēness gaismas pielieto ietvi vējš tā dzenāja rudens lapas, ka pretim nākošā meitene, kājām viegli skardama zemi, tām it kā lidoja līdzi. Mazliet pieliektu galvu viņa vēroja, kā kurpju purngali skar lapu virpuļus.