varētu gadīties kāda nelaime.. Šķiet, tāpat ir strādājis arī Aleksejevs.»
Bet pēkšņi atgadījās kaut kas tāds, kas mt^su meklējumus pavērsa pavisam citā virzienā.
«JŪRA PIE DEBESTIŅĀM»
Es apmetos padomju saimniecības garāžas priekšnieka Fjodora Vasiļjeviča ģimenē. Mājastēvs bija gauss, labsirdīgs vīrs, darbā aizņemts augu dienu, un miera viņam nebi ja arī mājās. Atkal un atkal kāda kaimiņa galva pasniedzās pie žoga pāri nīkulīgu ceriņu krūmiem, un aizsmakusi balss jautāja: «Vai saimnieki mājās?»
Fjodors Vasiļjevičs parasti brokastoja un vakariņoja pagalmā zem dēļu nojumes, kas ļoti līdzinātos lapenei, ja nojumes viena puse — tā, kas vērsta uz ielu, ne būtu aiznaglota ar dēlīšiem.
Jā, ir mājās, •— grūti nopūties, teica Fjodors Vasiļ jevičs un piesardzīgi nolika blakus pilnajam šķīvim karoti. — Hanna, pasauc . . .
Sākās saruna par benzīnu un ceļiem, par zvejnieku lomiem un zemes mēslošanas līdzekļiem, un tūlīt Fjo dors Vasiļjevičs, maltīti neieturējis, devās projām «uz savu trako darbu», ko viņš tomēr laikam nemainītu ne pret kādu citu pienākumu.
Fjodora Vasiļjeviča ģimenē nenokļuvu nejauši.