Pāris dienu pirms katastrofas Aleksejevs bija vienojies ar viņu par manu apmešanos. Fjodors Vasiļjevičs sagaidīja mani dzelzceļa stacijā un, kā par brīnumu, mani tūlīt pazina un atveda uz savām mājām. Tur vienmēr valdīja klusums, šķita, tiklab Fjodors Vasiļjevičs, kā arī viņa sieva par kaut ko skumst. Tā tas bija arī īstenībā, taču drīz viss ievirzījās citās sliedēs.

Fjodora Vasiļjeviča atvasīte, gadus deviņus vai desmit veca meitene, pārbrauca mājās no Jaunfrunzes ciema, kur viņa bija viesojusies pie krustmātes Frosjas, un tūlīt pagalmā un istabās sāka skanēt mazās skaļie smiekli un bezgalīgie spriedelējumi par visdažādākajiem notiku­miem gan ar vietēju, gan ar vispasaules nozīmi. Modinā­tāja pulkstenis vairs nebija vajadzīgs, jo Tatjana — tieši

tā visi viņu godāja šajā mājā — bija briesmīga miega ienaidniece.

Man ne reizi neizdevās piecelties agrāk par viņu, un mājās es atgriezos, kad visa ģimene ik vakarus varen trokšņaini un gandrīz ar kauju pulējās notvert Tatjanu un to iedabūt saliekamajā gultiņā, kas atradās ārā pie maniem logiem.

—     Labrīt, krusttēv! — viņa mani sveicināja, kad biju izgājis pagalmā mazgāties. — Vai jūs jau augšā? … Bet vai mākat krabjus ķert? Un kālab jūs te esat atbrau cis? … Meitene runāja ukraiņu valodā.

Vaicāju, kā meiteni sauc, bet Tatjana joprojām uz deva visdažādākos jautājumus, un pēc viņas saviebtā un jau iedegušā snīpīša noskārtu, ka viņa šo to no tā, ko es stāstu, nesaprot.