Tieši zenītā viļņi bija vēl varenāki, bet dzelmē zem tiem redzama dzeltena smilts, un tai pāri aši aizslīdēja kāda zivs. Bet viļņi vēlās un vēlās; pavīdēja peldoša kaija, viņa man likās lielāka par okeāna tvaikoni, un visa šī rēgainā ainava klusi aiztrauca uz austrumiem — uz zaigojošo sauli, kuras ripa kāpa augšup virs apvāršņa.

Tatjana atstiepa sausu aļģu klēpi, un mēs apsēdāmies uz tām. Es nespēju attapties aiz pārsteiguma. Zvejnieku laiva jau devās jūrā, vīri mierīgi airēja uz tālē saredzamo akmeņaino zemesragu, kas ietvēra līci. Laikam jau viņi bija pieraduši pie šīs parādības un nelikās par to ne zinis.

Tatjana lāgu lāgiem zagšus pavērās manī, un es sa­pratu — viņa dusmojas uz sevi, ka nav «izsitusi lie­lāku cenu». Tūlīt visu izstāstīt —- tas nebija viņas dabā. Meitene, protams, nebija gaidījusi, ka nekaitīgā un ne­vienam nevajadzīgā parādība, par kuru varēja tikai pa priecāties, pēkšņi radīs pieaugušā cilvēkā tik lielu sa­traukumu un tik lielu interesi.

—    Vai tā parādība bieži redzama?

—    Nē, — Tatjana paraustīja plecus, — tikai reizi dienā.

—    Katru dienu? … Un tikai no rīta?

—    Tiklīdz aust gaisma, — Tatjana piebilda.

—     Bet ko teica tēvs, vai tu viņam esi rādījusi?

—    Tēvam tas vienalga.