Vai vēl nav pārāk agrs?
— Kā tad es to varu zināt? —- atbildēja Tatjana. — Aiziesim līdz jūrai, tur redzēsim.
Pa klusām, snaudas pilnām ielām devāmies uz krastu. Nevienā logā nespīdēja gaisma, tikai augstā bāka ielas vidū joprojām vēl mirgoja. Pie mola nebija nevienas dzīvas radības. Labu gabalu tālāk, blakus steķiem, kas sniedzās dziļi jūrā, vairāki zvejnieki rīkojās ap laivām, lai tūlīt dotos projām rīta zvejā.
— Vai drīz redzēsim? — iejautājos Tatjanai.
— Drīz! — viņa pamāja ar galvu. — Mazliet pagaidiet!
Atsēdos smiltīs un priecājos par saules lēktu. Cik labi,
ka Tatjana mani pamodināja tik agri! Arī tad, ja apsolītais brīnums būtu tikai izdoma .
Āre, kur ir! Āre! — iesaucās Tatjana un sāka lēkāt man apkārt. -— Nu, ko es jums teicu! Āre, kur tas ir!
Tas tiešām bija kaut kas brīnišķīgs.
Sākumā nekā nesapratu. Tālē virs jūras pazibēja un tūlīt pazuda gaiša svītra. Tā kļuva redzama atkal, tagad vairs neizgaisa, un tai sekoja citas tādas pašas gaiši dzeltenas svītras. Vēl un vēl. . . Pēc tam debess, šķiet, nodrebēja, un pēkšņi tur augšā izpletās jūra. Tomēr tā bija pavisam citāda jūra, tā nelīdzinājās rāmajam līmenim šeit apakšā, mūsu acu priekšā. Viļņi šķita neticami lieli, it kā es būtu pacelts neparasti augstu virs bangainās jūras un raudzītos caur milzīgu palielināmo stiklu.