«Taurijā» biedri manu stāstu vērīgi uzklausīja. Sākumā man uzdeva āķīgus jautājumus, pēc tam kāds teica, ka es visus gribot izjokot, tomēr izturējos ļoti nopietni, un otrā rītā pie mola sapulcējās liela «novērotāju» grupa. Mani kolēģi bija neizgulējušies, šaubu pilni, neapkopu- šies un ļoti līdzinājās sadusmotiem un neapmierinātiem putniem. Kad mirāža parādījās arī šoreiz, visi sastinga un kā apburti lūkojās augšup. Bet mums priekšā pašā krastā stāvēja neparasti nopietnā Taņa un stiepa kalsenās rociņas pretim savai brīnišķīgajai, burvestības pil
najai «jūrai pie debestiņām».
Pētīšanas drudzis pārņēma visus, kas torīt bija krastā, visus, kuri nākamajā rītā vērīgi raudzījās debesīs, jo noslēpumainā mirāža atkal parādījās precīzi tanī pašā laikā. Tas mūs pārsteidza. Mirāža parādījās pulksten piecos no rīta un izgaisa pēc pusotras vai divām minūtēm, atkarīgi no mākoņu daudzuma, un mēs sākām prātot, ka pastāv kāda noslēpumaina likumsakarība, ka mirāžas cēlonis ir neparasti svarīgs. Neviens neieminējās, ka mirāžai un notikumam Aleksejeva laboratorijā varētu būt kāda sakarība. Tomēr domāja par to visi. Nebija šaubu, ka šādu sakarību atzina par iespējamu arī Zinātņu akadēmijas vadība, jo visas mūsu vajadzības pēc aparātiem un ierīcēm, kas nepieciešamas mirāžas pētīšanai, tūlīt un bez jebkādas skopošanās apmierināja.