Turpmākie pētījumi deva šādus rezultātus. Mirāža nerodas vienā mirklī. Gaisa slānis, kas atstaro uz zemes esošos priekšmetus, it kā iegrimst atmosfērā no tās aug­stākajiem slāņiem, pie kam iegrimst diezgan lēni un pēc tam tikpat lēni atstāj atmosfēru. Šķita, ka mūsu atmo­sfērā no ārienes iegrimst milzīgs ieliekts spogulis un pēc dažām minūtēm aizvirzās atpakaļ, lai nākamās dienas rīt­ausmā atgrieztos no jauna.

* * *

Pulksten divos naktī dzīvokļa saimnieks Fjodors Vasiļ­jevičs mani pamodināja.

— Jums zvana. Aicina pie tālruņa, — viņš sacīja.

Iegāju mājastēva istabā. Mani bija izsaukusi Maskava. «Runāsiet ar Zinātniskās un tehniskās informācijas centru,» sacīja telefoniste. Paņēmu bloknotu, gudrodams, kāda gan būs šī vēsts, kuras dēļ Informācijas centra

darbinieki tik ļoti steidzas. Aparāts ieskanējās vēlreiz, un es pacēlu klausuli.

—    īsi pastāstiet, — man teica, — kādas ir jūsu novēro­tās parādības īpatnības! Zvanījām uz institūtu, bet tur pašlaik neviena nav.

Pastāstīju par mirāžu. Sevišķi sīki viņi mani iztaujāja, kādas izskatoties ainas, kuras mums izdevies novērot.

—    Redzat, mums ir radušās grūtības, — Informācijas centra darbinieks turpināja. — Esam saņēmuši vēsti, ka konstatēts vēl viens punkts, no kura redzama līdzīga mirāža. Tiesa, mūs mulsina tas apstāklis, ka ainas ir maz­liet citādas. Tas varētu būt ļoti svarīgi.. .