augstumā paceltie akustiskie aparāti uztvēra un noraidīja uz zemi atstaroto ultraskaņas signālu.

Rezultāti bija neapmierinoši. Divu kilometru augstumā konstatējām gaisa slāņus ar ļoti lielu temperatūru. Sie retā gaisa slāņi līdzīgi ieliektiem spoguļiem atspoguļoja tālos krastus un kuģus vai zvejnieku laivas jūrā. «Tā ir visparastākā mirāža,» iesaucās kāds no meteorologiem, kas piedalījās pētījumos, «pavisam parasta!» — «Bet tā taču ir tikai šās parādības viena puse!» iebilda citi. «Ja tā ir parasta mirāža, kāpēc tad atstarojošie slāņi atrodas tik augstu, kāpēc mirāža ik dienas redzama vienā un tai pašā laikā, kāpēc tās ainavu neietekmē sasilušo un auk­sto gaisa masu plūsmas un, beidzot, kāpēc šī mirāža, ja vien tā ir mirāža, atstaro radiostaru?»

Mums radās doma, ka šī mirāža, kas parādījās rie­tumu pusē un virzījās uz austrumiem, ir redzama arī tur, austrumos. Sī doma bija tik vienprātīga, šķiet, tik pama­tota, ka jutāmies visai pārsteigti, uzzinājuši, ka jūrā, tikai simt kilometru no krasta, mirāža vairs nav redzama.

Galu galā noskaidrojās, ka mirāža saskatāma vienīgi no samērā nelielas platības, kuras centrā atrodas Zvaigžņu institūts. Tas bija pirmais — aptuvenais norādījums, ka mirāžas kaut kādā veidā saistītas ar Aleksejeva labora­toriju.