Pēc dažām minūtēm man nodiktēja koordinātes. «Astoņdesmit septītais rietumu garuma grāds,» es pie­rakstīju, «un četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds …»

—     Tas ir uz ziemeļiem no Grandailendas salas, — man skaidroja Centra darbinieks, bet es viņā vairs neklausī­jos: četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds! Sis taču ir Zvaigžņu institūta, Aleksejeva laboratorijas ģeo­grāfiskais platums. Tas bija ļoti svarīgi! Steigšus noliku klausuli un izgāju pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs, vilk­dams mugurā svārkus, pašlaik jau devās uz vārti­ņiem.

—    Tūlīt būšu atpakaļ, — viņš man nevaļīgi teica,

—   šķiet, ir viena brīva mašīna.

Drīz viņš atgriezās, braukdams ar grabošu, savā mūžā daudz ko pieredzējušu «gaziku», kas droši vien bija ražots varbūt jau sešdesmitajā gadā, un pēc pusstundas mēs sasniedzām jaunu, īsā laikā uzceltu viesnīcu, kurā dzīvoja daļa no satraukušajiem zinātniekiem. Centra informā­cija viņus ārkārtīgi satrauca. Tūlīt visi piecēlās, samek­lēja atlantu un atšķīra lappusi, kurā bija redzami Lielo ezeru zilie plankumi.

—     Ko es jums teicu, — meteorologs triumfēja, — ko es jums teicu?! Ja šo parādību redzam ne tikai mēs šeit, ne vien pie mums, tad tai nav nekādas attieksmes, nav ne mazākā sakara ar Aleksejeva laboratorijas katastrofu. Jāizpētī visi materiāli, kas raksturo Aleksejeva laborato­rijas darbību, un jāataicina izmeklētājs — lūk, kas jādara, bet šīs mirāžas jāatstāj mums, meteorologiem, speciālistiem atmosfēras fizikas jomā!