Sprādzienā laboratorijas trīsstāvu ēka bija pārvērsta
par haotiski saliektu dzelzs stieņu un milzīgu betona gabalu jūkli, kurā rēgojās armatūras stiegrojuma gali. Institūta nams netālu no laboratorijas nebija cietis gan drīz nemaz, vienīgi gaisa vilnis izsitis logu rūtis. Strādnieki pašlaik logus iestikloja no jauna. «Dīvaini,» bez kāda sevišķa nodoma teica viens no strādniekiem, kad mēs gājām garām Zvaigžņu institūta galvenajam korpusam, «to es nekad nebūtu ticējis. Visas rūtis, līdz pēdējai stikla drumslai, iztriektas uz āru, it kā no iekšienes kāds tās būtu izpūtis.»
Laboratorijas pamaļu bluķi pa daļai bija izsvaidīti visapkārt ēkai, pa daļai sadrupināti sīkās šķembās. Jutos pārsteigts, ka Aleksejeva laboratorija bijusi tik liela. Vēl nesen šādā ēkā strādātu vismaz simt cilvēku; brīnījos, uzzinājis, ka Aleksejevam bijuši tikai trīsdesmit četri līdz strādnieki.
— Vai tur kāds jau ir bijis? — vaicāju, rādīdams uz drupām.
— Nē, radioaktivitāte vēl ir pārāk liela. Ar tik lielu mums nevienam vēl nav gadījies saskarties, — man atbildēja. — Laime, ka pussairšanas periods nav ilgs, apmē ram divas dienas. Tātad drīz mēģināsim iekļūt centrālajā telpā. Lai gan šaubos, vai tas mums ko līdzēs . . .
— Es gan domāju, ka tagad līdzēs itin viss, — teica pusmūža virs ar dziļi iegrimušām acīm, — itin viss, jebkurš sīkums … Un kā ir ar ārējiem materiāliem? Vai jūs esat informēts?