Un jaukākās meldijas spēlē Sirms dziesminieks — dvēseļu tulks. Bet apnīk drīz princesei dziesmas. Ik reizes, kad diena sāk tumst, Tā noskatās saulrieta liesmās Un paslepen raud un skumst. Reiz princese nokļūst aiz mūra, Kad gaisos trīs ziedoņa tvans. Un dzird tā — aiz birztalas stūra Pūš stabuli zaķu gans. Līst dziesma tam brīva un skaļa, Kā cīrulis vītero, smej. Un princese mauriņā zaļā Nu gavilē, lēkā un dej. Tā priecīgi steidzas uz māju Un saka: «Klau, stabule skan. Sauc, karal, šurp spēlētāju, Lai stabulē viņš tikai man!» Tā nokļuva zaķu gans pilī Un spēlē tik princesei. Bet sauc viņu atpakaļ sili, Tas svešs ir šai pasaulei. Grib tikt viņš, kur citi gani Var bezbēdā klaiņāt un skriet. Viņš lūdzas: «Laid brīvībā mani, Te šaurums man elpu rauj ciet!» Gan princese Elga to lūdzas, Gan kārais ar pērienu draud — Par apniku zaķu gans sūdzas, Un viņa stabule raud. Tad saskaitās princese Elga — Kā zaķu gans neklausīt drīkst! Tā uzkliedza: «Muļķis un nelga! Pēc nelaimes savas viņš tvīkst! Liec, karal, lai nocērt tam galvu, Viņš princesei klausījis nav!» Par dziesmām tam solīja balvu, Bet bendes priekšā gans stāv. Gan karalis taisnību ciena, Tak notika princeses prāts. Bet tā bija drūma diena, Viss nosirmoja viņš pats. Šķiet, princesi Elgu nu sauca