Kad manā dārzā baltas ievas zied, Man gribas tālumā pie Tevis ciemā iet Un just vēl reizi seno dienu miņu Kā zeltā zaigojošu pasaciņu. ---------------------------------------Reiz mana māja auksta bij un klusa Un baigi vilkās bezgalīgā nakts, No manis vairījās pat miers un dusa, Man dzīves prieks un gaišums bija zagts. Man likās: piekrāpj draudzība un melo mīla, Un cilvēkmīlestība ir tik sapnis velts. Daudz dzīve solīja, bet beigās vīla, Un trūdi riebīgi bij tur, kur šķita zelts. --------------------------------------------Aiz durvīm bailīgs klauviens atskanēja — «Vai drīkst?» — un ienāk pelēks meitenīts. Es brīnos, nesaprotu, vai tā feja Vai pēkšņi naktī ausis rožains rīts? Bet manā istabā nu gaisa visi ķēmi — Tos izkliedējis spožo acu skats, Ar mīļo roku, ko Tu sniedzi mēmi, Bij drausmais dvēsles negaiss klusināts. Kad tagad atkal naktīs melni spoki Man dvēsli mulsina un prātu lenc — No senām minām aužas varavīksnes loki Un murgus atgaiņā un projām trenc.
PRINCESE UN ZAĶU GANS
Aiz deviņiem kalniem un jūrām, Kur tiekas ar debesīm sils, Kā kuģis paceltām burām Stāv varena karaļa pils. Mīl karalis princesi Elgu, Savu meitiņu vienīgo. Vai tādēļ lai saucam to nelgu, Ja nespēj viņš liegt tai neko? Tai paklausa, ko viņa vēlē, Dziļpadevīgs verdzeņu pulks,
