Tas bija uzrakstīts parasti un vienkārši, ar parastu tintes zīmuli.
Neviļus Skailss satvēra pulsu: sita kā vienmēr. Pavērās hronometrā: bija desmit minūtes uz pieciem, 192… gada 17. augustā.
Ar nosvērtu drosmi Skailss bija sagatavojies pieredzēt visu ko šai ārprātīgajā pilsētā, taču pie apbirzušās sienas ar nagliņām piesistais sludinājums skāra viņu ārkārtīgi dziļi.
Pa tukšo Sarkanās Blāzmas ielu pūta vējš. Augsto namu logi, daži izdauzīti, daži aizsisti ar dēļiem, likās neapdzīvoti: neviena galva neraudzījās ārā uz ielu. Jaunā sieviete, nolikusi grozu uz ietves, stāvēja ielas otrā pusē un skatījās uz Skailsu. Viņas piemīlīgā seja bija mierīga un nogurusi. .
Skailsam sakustējās vaigu muskuļi. Viņš sadabūja vecu aploksni un pierakstīja Losa adresi. Sai brīdī pie sludinājuma apstājās liels, plecīgs cilvēks bez cepures, pēc apģērba spriežot — kareivis, vilnas kreklā bez jostas, stilbtiņiem kājās. Rokas tam bezdarbībā bija sabāztas kabatās. Stingrais pakausis saspriedzās, kad viņš sāka lasīt sludinājumu.
— Tad ta šis sasparojies — uz Marsu! — viņš noteica ar labpatiku un pagrieza pret Skailsu iedegušu, bezrūpīgu seju. Pār viņa deniņiem balsnīja rēta. Acis bija pelēkbrūnas un tādas pašas kā tai sievietei — ar neprāta dzirksti. (Skailss jau sen bija ievērojis šo dzirksti krievu acīs un pat pieminējis to kādā rakstā: «. . . Noteiktības trūkums viņu acīs, brīžiem zobgalība, brīžiem neprātīga apņēmība un, beidzot, nesaprotama pārākuma izteiksme stipri dziļi skar eiropieti.»)