— Ko tur daudz gudrot, ņemties tik un gāzties viņam līdzi, — atkal sacīja kareivis un labsirdīgi iesmējās, tai pašā laikā ātri no galvas līdz kājām aplūkodams Skailsu.
Pēkšņi viņš piemiedza acis, smaids nozuda no sejas. Viņš uzmanīgi raudzījās pāri ielai uz sievieti ar basajām kājām, kas vēl arvien tikpat nekustīgi stāvēja pie groza.
Pametis ar zodu, viņš tai sacīja:
— Maša, ko tu stāvi? (Viņa ātri nomirkšķināja acis.) Gājusi labāk mājās. (Viņa pārcilāja nelielās, noputējušās kājas, nopūtās, nolieca galvu.) Ej, ej, es drīz nākšu.
Sieviete pacēla grozu un gāja.
Kareivis ieteicās:
— Kontūzijas un ievainojuma dēļ tiku atlaists re zervē. Staigāju, lasu sludinājumus — nāvīgi garlaicīgi.
— Vai domājat izmantot šo sludinājumu? — Skailss jautāja.
— Katrā ziņā.
— Bet tās taču ir blēņas — lidot bezgaisa telpā piecdesmit miljonu kilometru.
— Neko sacīt — tālu.
— Tas ir šarlatānisms vai murgi.
— Viss var būt.
Skailss, nu jau piemiedzis acis, aplūkoja kareivi, kas arī raudzījās uz viņu tieši tāpat: ar izsmieklu un neizprotamu pārākuma izteiksmi, tad iekaisa dusmās un sāka solot uz Ņevas pusi. Skailss soļoja pašapzinīgi, platiem soļiem. Skvērā nosēdās uz sola, iebāza roku kabatā, kur tieši kabatā kā vecam pipētājam atradās tabaka, ar vienu lielā pirksta kustību piebāza pīpi, aizkūpināja to un izstiepa kājas.