Zeme sadūrusies ar kādu debesu ķermeni, vai arī mums bijis otrs pavadonis, ma­zāks par Mēnesi. Mēs to pievilkām, un tas nokrita, sa­dragāja Zemes garozu, atvirzīja Zemes asi. Varbūt taisni no šā trieciena gājis bojā kontinents, kas atradies At­lantijas okeānā uz rietumiem no Āfrikas. Tātad, lai ne- izkustu, ieurbjoties Marsa atmosfērā, man vajadzēs stipri bremzēt ātrumu. Tāpēc es paredzu visam lidojumam bez­gaisa izplatījumā sešas vai septiņas stundas. Pēc dažiem gadiem ceļojums uz Marsu nebūs sarežģītāks kā lido­jums no Maskavas uz Ņujorku.

Loss atgāja no galda un pagrieza svirslēdzi. Zem griestiem iešņācās, iedegās lokveidīgie lukturi. Skailss ieraudzīja uz dēļu sienām rasējumus, diagramas, kar­tes; plauktus ar optiskiem un mērīšanas instrumentiem; skafandrus, konservu grēdas, ādas drēbes; teleskopu uz pakāpēm šķūņa kaktā.

Loss ar Skailsu piegāja pie sastatnēm, kas slējās ap metala olu. Pēc acumēra Skailss apsvēra, ka olveidigais aparāts ir ne mazāk kā astoņarpus metrus augsts un sešus metrus plats. Vidū pa tā aploci stiepās tērauda josta, liekdamās uz leju pie aparāta virsmas kā lietus­sargs — tā bija izpletņveida bremze, kas pavairoja pretestību, aparātam krītot atmosfērā. Zem izpletņa bija trīs apaļas durtiņas — ieejas lūkas. Olas lejdaļa nobeidzās ar šauru rīkli. To ietvēra divkārša, no masīva tērauda darināta apaļa spirāle, kura savijās uz pretē­jām pusēm — tas bija buferis, kas mazināja triecienu, krītot uz zemi…