Dauzīdams ar zīmuli pa kniedēto olas apšuvumu, Loss sāka sīkāk paskaidrot starpplanētu kuģa uzbūvi. Aparāts bija veidots no elastīga un grūti kūstoša tērauda, iekšienē labi nostiprināts ar apmalēm un vieglām fermām. Tas bija ārējais apvalks. Tanī atradās no sešām kārtām gumijas, tūbas un ādas pagatavots otrs apvalks. Šai otrā stepētā ādas olā bija novietoti novērošanas un kustības aparāti — skābekļa tvertnes, kastes ogļskābes uzsūkšanai, dobi spilveni instrumentiem un pārtikai. Novērojumiem bija ierīkotas sevišķas «actiņas», kas izvirzījās ārpus aparāta ārējās čaulas īsas metala caurulītes veidā, ar prizmatiskiem stikliem.
Kustības mehānisms atradās ar spirāli apvītajā rīklē. Rīkle bija izlieta no metala, kas cietāks par astronomisko bronzu. Masīvajā rīklē izurbti vertikāli kanāli. Katrs no tiem augšā paplašinājās tā saucamajā eksplozijas kamerā. Katrā kamerā bija ievilkts dzirksteļu deglis no kopējā magneto un pievedcaurule. Kā motora cilindros ieplūst benzīns, taisni tāpat eksplozijas kameras pildījās ar ultralidītu, smalku jo smalku pulverīti, neparasti spēcigu spridzināmo līdzekli, kas bija izgudrots N. N. rūpnīcas laboratorijā Petrogradā. Ultralidīta stiprums pārspēja visu, kas līdz šim pazīstams šai virzienā. Sprādziena konuss bija sevišķi šaurs. Lai sprādziena konusa ass sakristu ar rīkles vertikālo kanālu asīm, spridzināmās kamerās nokļūstošo ultralidītu laida caur magnēta lauku.