Kā vienmēr dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās, mēs bijām

pretrunīgās informācijas pārpilni; labu gribēdami, cilvēki lēja to mūsu apjukušajās ausis, šajā gadījumā - malagasiešu, franču un angļu valodai līdzīga maisījumā.

-    Kādi ir ceļi posmā no A uz B? - mēs jautājām.

-     Mon dieu!* Nemaz nemēģiniet tikt cauri, - iekliedzās mūsu informētājs, šausmās atsprādzis atpakaļ. - Uz ceļiem ir bedres vīna mucu lielumā, un šur tur ceļš vispār pazūd.

No citiem labvēļiem mēs smēlāmies ziņas, ka tie paši ceļi ir gludi kā galds, grumbuļaini kā krokodila mugura vai tieši kā Rue de Rivoli**, tikai vēl labāki.

-    Kā ar prāmjiem? - mēs cerīgi apjautājāmies.

-   Ar prāmjiem? Ma foi***, tie nekad nepienāk laikā, un nepareiza plūdmaiņa jūs var noturēt uz prāmja divdesmit četras  stundas vai vēl ilgāk.

-  Ar prāmjiem? Neraizējieties, tie ir lieliski, precīzi kā pulkstenis.

— Un tā visu laiku: ņemiet līdzi rīsus, neņemiet līdzi rīsus; ņe­miet līdzi ellu, nenemiet līdzi ellu; ņemiet līdzi konservus, ne- apgrūtiniet sevi ar konserviem. Anamatarateviolala - pilsēta, kuras vārds viegli plūst uz mēles, ir aprakstīta tik jūsmīgi, ka mēs esam gatavi tajā atrast gan Harrods, gan Fortnum veikalus. Taču cita uzticības persona apgalvo, ka šī vieta gastronomiskā