Kad beidzot nokausēti tiekam gultā, mums uzbrūk moskīti, un katrs no tiem ar savu flautu piebalso kukaiņu Mocarta operai. Ūdens vannā ir tumši brūns un ož pēc vaniļas. Rīta tēja, ko pasniedz pieklājīgs malagasietis, arī ir tumši brūna un ož pēc vaniļas, jaunai dienai austot, es nedroši prātoju, vai viņš virtuvē vienkārši nepielej tējkannu ar karstu ūdeni no krāna. Tomēr agrīnas brokastis, kas sastāv no mango, ananāsiem, līčijiem un svaigas zemeņu sulas, uzmundrina un atdzīvina.

Lai izvairītos no informētāju bara, kas dedzīgi gaida mūsu parādīšanos bārā, mēs izlavāmies no viesnīcas pa aizmugures durvīm un dodamies spirdzināt garu uz zoma - vienu no aiz­raujošākajiem tirgiem pasaulē.

Tur zem neskaitāmiem baltiem sauljumiem, kas liek tirgus laukumam no tālienes izskatīties pēc sēņu lauka, atrodas pilsētas ēdinātava. Tur ir pākšaugu piramīdas - sarkanas, zaļas un dzel- tenbrūnas; garšaugu buntes, satītas no dīvainas formas lapām visās zaļās nokrāsās, tās izskatās pēc lopbarības krājuma, ar kuru pietiktu pat burves ērzelim; veselas kaudzes salātu un kressalātu, no kuriem pil ūdens un kas mirdz kā tikko nolakoti; milzums garšvielu pulvera - krāsas uz malagasiešu Ticiāna vai Rembranta paletes - tumši brūns, sārts, kraplaks, zaļš, zils, kvēlojoši sarkans un dzeltens, - maigas kā krokusa pumpurs, un visas tā vien gaida, lai tiktu sajauktas ar eļļu un varētu izpludināt savus neskaitāmos aromātus uz mēles; visdīvaināko formu un krāsu pupu maisi - dažas ir apaļas, dažas kā ķieģeļi, dažas mazas kā kniepadatas gal­viņas ar tādu kā glītu, mazu, melnu rāvējslēdzēju vienā malā.