Turpat līdzās lakricas kokainie gabali un vaniļas pākstis ar asu un kodīgu aromātu, kaudzēm nefrītzaļu piļu olu, un blakus tādas pašas vistu olu grēdas - baltas kā krīts vai brūnas kā grauz­diņi. Zem šīm nojumēm nekārtīgās, niknās buntēs ar sasietām kājām guļ vistas kā dzīvas putekļu slotiņas un klusi pēkšķina pīles, nervozi vērdamās garām plūstošo brūno kāju mežā.

Aizgriezušies no šīs ainas, mēs uzdūrāmies milzīgām sīku zivtiņu bļodām, kas laistījās kā sudraba monētas, un rindās saliktām lielākām zivīm, melnām kā ogles. Cieši līdzās cita citai gulēja lielas karpas pilnā krāšņumā, īgni uzmetušas lūpas; zivju lielās zvīņas bija apmalotas ar sudrabu vai zeltu, tā ka karpas izskatījās plāksnīšu bruņukreklos tērptas. Turpat netālu arī gaļas stendi - savādo, kumpo zebu liellopu pēdējā atdusas vieta, pār viņu asiņainajiem ķermeņiem pulsēja mušu līķauts. Netālu atradās bļoda ar nodīrātām un vārītām zebu lūpām - caurspīdīgām, želejveidīgām, trīsuļojošām kā netīri kurkuļi, šur tur vēl rēgojās pa kādam saram.