Amparafaravolo ciemats bija liels un izskatījās diezgan pārticis: kleķa mājas bija apjumtas ar niedrēm, sabiedriskās ēkas būvētas no ķieģeļiem. Vienā no šādām celtnēm mēs tikām ievesti priekšsēža uzgaidāmajā telpā. Diemžēl pats priekšsēdis bija aizņemts sanāksmē un nevarēja ar mums tikties, bet pulksten divos trīsdesmit mūs pieņemšot viņa vietnieks. Tobrīd manis izlietoto antibiotiku nomierinošā iedarbība bija beigusies. Es jutos tā, it kā manā vēderā būtu iespiedies sevišķi trakulīgs kro- kodils, un tualetes sasniedzamība kļuva par obligātu prasību. Tāpēc mēs devāmies uz vietējo viesmāju un ieturējām neinteresantas, tomēr pieklājīgas pusdienas.
Precīzi pustrijos mūs ielaida priekšsēža vietnieka kabinetā. Vietnieks bija garš, slaids malagasietis ar sarmaini baltiem matiem, ģērbies nevainojamā baltā linu uzvalkā, ar koši sarkan- dzeltenu fulārzīda kaklasaiti kā orhideju pušķi ap kaklu. Ieloces viņa biksēs būtu ielīksmojušas pašu Monsieur Giljotīnu [10] . viņš pieklājīgi uzklausīja, kā Lī apraksta mūsu meklējumus, taču bija skaidrs, ka viņš interesējas pats par sevi vairāk nekā par jebko citu. Tas bija visīstākais birokrāts. Kamēr Lī runāja, aiz loga griezīgi klaigāja agresīvs gailēns, klāstīdams visai pasaulei, ka šī esot viņa teritorija, un blakus istabā kāds uz akordeona centās nospēlēt "Klusa nakts", bet otrajā pantā piedzīvoja neveiksmi.