Šajā sagrabējušajā transporta līdzeklī mēs braucām uz pilsētas nomali, lai satiktos ar pirmo no priekšsēžiem. Tas bija ārkārtīgi inteliģents un enerģisks vīrs, sarokojušies mēs tūlīt pat sapratām, kā viņš sasniedzis šo posteni. Lī rūpīgi izskaidroja viņam mūsu misijas mērķus, un priekšsēdi nepārprotami ietekmēja ne tikai Lī franču valodas zināšanas, bet arī viņas personība. Viņš reizi vai divas pameta uz mani draudzīgu aci, bet visu pārējo laiku kā piekalts lūkojās uz Lī un beidzot apsolīja, ka darīšot visu, ko mēs vēlamies. Es jutu - ja vien mēs palūgtu, viņš Alaotra ezeru ar prieku pasniegtu Lī kā dāvanu. Mēs šķīrāmies laba vēlējumu brāzmās un tad braucām uz ezera rietumkrastu tikties ar otru priekšsēdi.
Brauciens bija nomācošs. Viļņotie kalni, kas ieskāva ezeru, bija kaili, un līdzenie laukumi, ko reiz klājis ūdens un auglīgas rīsu plantācijas, tagad tukši un aizsērējuši. Starp nezāļu puduriem, kas auga vietvietām, izklaidus ganījās daži zebu un zosu bariņi. Tā bija posta ainava. Labu gabalu tālāk varēja saskatīt ezeru un niedru laukus, mūsu meklēto lemūru arvien vairāk izzūdošās mājas.