Tulks cītīgi tulko. Viņš izskatās pēc vietējā Maskavas priekšpilsētas krieveļa, kas ir ticis pie goda un uzplečiem.

"Ar ko nodarbojas vecāki?" jautā pulkvedis.

"Nomā jaunsaimniecību."

"Ā, krupnij arendator!"

Mans tēvs nenomā lielu zemi, un es gribētu iebilst pret tādu novērtējumu.

"Molčaķ!" pulkvedis pavēl klusēt, kaut neesmu teicis ne vārda. Viņa acis draudoši urbjas man sejā. "Un tagad stāsti par savu organizāciju un tās pretvalstiskajiem plāniem!"

Man gribas teikt, ka okupantiem un okupētajiem nav iespējama kopēja valoda. To pat norāda mūsu organizācijas nosaukums - Latvijas Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācija jeb LDPKO, kuras gala mērķis ir ārzemju karaspēka izvākšana un brīva un neatkarīga Latvija.

"Nekādu pretvalstisku organizāciju nezinu," es saku un laikam izklausos pārliecinošs. Pulkveža seja kļūst tikpat sarkana kā sprogainie mati.

"Negrozies, mauka!" viņš rēc. "Mums jau tāpat viss zināms!"

Mazais tulks arī kliedz - tikai sīkā, aizsmakušā balstiņā. Viens rej, un otrs kladzina, un atkal man gribētos smaidīt. Esmu pārliecināts, ka par mūsu organizāciju viņi nezin neko - tikai min.

"Vai tu zini, kur atrodies?" pulkvedis turpina. "Te nav bērnu iestāde! Ne tikai tādi kā tu te ir sākuši runāt. Un mums jau tāpat viss ir zināms."

Viņi jau sen mums esot sekojuši. Viņu biedrs esot mūsu vidū. Un viņš nomet uz galda uzņēmumu, uz kura esmu redzams uz divriteņa ceļā uz sanāksmi Laimdotas ielā pie Raimonda Lullas - mana skolas biedra un organizācijas aktīvista.

Zinu, ka neviens mani nav uzņēmis - tātad čeka! iekritu kā drudzī.

Nodevība! Bet kā tas iespējams? Mūsu organizācijā visi ir latvieši ar divu biedru ieteikumu.