Manu prātošanu pārtrauc pulkveža draudi žilbinoši apgaismotajā telpā:

"Saproti, kuņas bērns! Tev pēdējais laiks atzīties! Labāk izstāstīt visu! Citādi būs vēl sliktāk."

Dūres vīstīdams un pieliecies gandrīz man pie sejas, visu to pašu atkārto mazais tulks. Kāds maza auguma majors, it kā vienaldzīgs skatītājs, vēro notiekošo.

"Ja vajadzēs, ādu novilksim, un tu runāsi kā miļinkij," mans kurts pašapzimgi saka, izrunādams vārdu mīļumiņš ar derdzīgu smīnu. Sist mani neviens nesit, bet liekas, ka mazais tulks gaida, kad priekšnieks dos pavēli.

Esmu apjucis no pirmā iespaida, bet ne nobijies - tikai jūtos pārāk niecīgs varenās čekas priekšā. Savādi, ka viņi visi vērš savu naidu pret mani. Es taču neesmu nobendējis nevienu viņu tuvinieku, ne arī ieradies viņu zemē un atņēmis viņiem brīvību. Viņi ir tie, kas ir ielauzušies un Latvijā dzīvo kā savās mājās.

Pulkveža platās acis ir piepampušas sarkanas, un dūrē sažņaugtais lineāls, liekas, pārlūzīs, bet tad pēkšņi dusmu vilnis saplok.

"Labi! Ej un padomā! Un parunāsimies vēlāk," viņš saka mierinoši pamācošā balsī.

Sargs mani ved uz kameru, un tikai tagad jūtu, ka esmu uztraucies. Turoties pie lentera, trīc rokas. Neatceros, ka jebkad man būtu trīcējušas rokas.

IZLAIŽOS uz cietās lāvas un, aizlicis elkoni acīm, cenšos aizmigt. Visapkārt nospiedošs klusums. Pat sargi nelamājas, bet kameras spožā gaisma, liekas, spiežas cauri līdz pat pakausim un neliek mieru. Miegs ir pazudis.

Cik viņi zin par mums, un kas ir mūs nodevis? Kā gan esam varējuši būt tik neuzmanīgi? Bijām jau bridināti, lai neiedomājoties bez ieročiem izdzīt okupantus. Un vai mūsu saujiņa pat ar ieročiem varētot stāties pret tankiem?

Kaut gan citas jauniešu organizācijas neizslēdza ieroču lietošanu, mēs no tās atteicāmies. Mūsu mērķis bija apvienot tautu un caur tautas gribu piespiest okupantiem iziet.