Nonācis aiz dzelzs vārtiem, viss, ko Edgars Jasūns dzird, ir lamas un pavēles krievu valodā. Caur novērošanas lodziņu raugās bezpersonīga acs, un nakts pratināšana un dienā aizliegtais miegs rada vēlēšanos mirt; tomēr norūdās arī jauns cietumnieks.

Tā kā pēckara Padomijai trūkst darba spēka, pratinātāju uzdevums nav savus upurus novest pie pilnīga sabrukuma, un pratinātajos nobriest griba spītēt liktenim. Notiesātie dzied savas patriotiskas dziesmas un tic, ka brīvība pienāks drīzāk, kā pēc tiesas lēmuma paredzēts.

Ir grūti aplēst, kas ar mūsu tautu būtu noticis, ja 1947. gada maijā uz pāris gadiem nebūtu atcelts nāves sods. Jaunās paaudzes vīri pēc 58. panta būtu nošauti. Dzīvajiem, kaut arī ir aizvērtas durvis, kāds logs var atvērties. Noslepkavotajiem nākotnes nav.

Sovietu formulā tukšums nav paredzēts. Iznīcina vietējās tautas un to vietā novieto citas, pat tik attālā malā, kā Kazakhstānas stepē. Edgars Jasūns mācās krieviski un ļoti drīz atrod, ka šai valodā sāk rasties domas. Gadās, ka mēnešiem ilgi viņš visā barakā ir vienīgais latvietis, un vienīgā valoda, kurā var sarunāties, ir krievu. Aiz dzelzs vārtiem ir paredzēts iznīcināt valodas un tautas.

Kapu ieleja pildās ar izdēdējušiem ģindeņiem. Bads nepazīst žēluma. Brigadieri - paši apcietinātie - par bļodiņu biezputras izdzen savus likteņa biedrus, un, tiekdamies pēc lieka kumosa, cilvēki rok mālus un šķeļ akmeņus ar saviem pēdējiem spēkiem.

Tā kā darba normas nav izpildāmas, parastajam zekam liekā biezputras picka ir nesasniedzama. Labi, ja var dabūt lieku karoti smirdošās lāģera balandas, kas, vārīta no sālītām kāpostu lapām, zivju asakām un smirdošām lopu iekšām, atgādina skābbarību vai mēslus.

No ķermeņu izgarojumiem, ēdiena smakas, tabakas dūmiem un vispārējās netīrības smird cilvēki un telpas. Pār visu lāģeri nogulstas smārds, kuru vēl papildina atvērto ateju smirdoņa, un šādu savienojumu nespēj izklaidēt pat nemitīgais stepes vējš.