Spaskas invalīdu lāģeris ir jau paguvis apvilkties ar akmens valņiem un dzeloņdrātīm, kad Staļina nāve satricina gulagu pasauli. Tas ir sovietu formulas beigu sākums, kas vēl atnes gan tikai brīvības drupatas, bet beztiesigajiem arī tas ir daudz, ja kriminālos atdala no politiskajiem; ja noņem numurus no apģērbu skrandām un sargi, brigadieri un baraku veči viņus vairāk nedrikst spārdīt un sist; ja papildina ar putraimiem sālītās kāpostu lapas un vairāk nav jārakņājas pa atkritumiem vai jāēd zāle; ja neieslēdz barakās un vakaros var skatīties kāvu rotaļās.

Atnumurētajiem vajag pavisam maz bīvības, lai sāktu domāt, kā viņiem pienākas cilvēcīga dzīve arī lāģerī. Viņi apvienojās pret organizētajiem zagļiem un slepkavām. Šo vadības lutekļu gan ir palicis pavisam maz, bet visi kaut ko vēl gaida - vadība un kriminālie atpakaļ vecos laikus; lāģernieki - brīvību.

Lāģernieku noslodzītās jūtas atplaukst, un akmeņiem piesieti papīriņi kā tauriņi lido pāri akmens mūrim, drāšu žogam un izsusējušam vircas grāvim starp vīriešu un sieviešu zonām. Ir atgriezies sen aizmirstais mīlas vīruss, un nav tāda, kura pelēcīgā dzīve paliktu neskarta.

Arī vecās formulas vietā nāk jauna - tā saucamā progresīvā soda skaitīšana. Par katru nosēdēto dienu skaita trīs. Izbrauc komisija un caurskata katra ieslodzītā lietu, un lāģeris tukšojas ātrāk, kā čekisti vēlētos. Kas notiks ar viņiem? Ko citu viņi prot darit? Arī vietējie, no kuriem Kazakhstānā tikai viena piektā daļa ir kazakhu, ir neziņā, no kā viņi iztiks. Gadiem ir ēduši ieslodzīto maizi un godāti par priekšniekiem.

Atbrīvotie, dodamies pretim nezināmajam, zin, ka nekopti aiz viņiem sagrūs akmens un māla mūri un garās māla bloku barakas. Kāda ir bijusi verdzināšanai jēga, ja pāri paliks tikai drupām piemētāta stepe?

Mājās atgriezies, Edgars Jasūns atrod, ka Latvija ir kā nomīdīts un piedrazāts lāģeris, kur visas durvis ir noslēgtas un visur skan krievu valoda. Skarbajā brīvībā valda vēl vecā formula, pēc kuras notiesātajiem un izsūtītajiem nav paredzēts atgriezties. Kaut sods skaitās izciests, atbrīvotajiem neļauj brīvi dzīvot un strādāt pašiem savā dzimtajā zemē, un tāpat kā aiz dzeloņdrātīm viņus uzmana čeka.