PAGĀJUŠAS divas nedēļas. Liekas, ka veselu mūžību jau esmu čekas pagrabā un jūtos it kā ap radis ar valdošo iekārtu. Sāni sāp, bet tāpat katru nakti pratina, un mana labklājība ir atkarīga no izmeklētāja gara stāvokļa. Reizēm Anosovs klusēdams kaut ko raksta, bet es nezinu, vai rakstītais attiecas uz mani. Ko tulks tulko, es parakstu, bet nezinu, cik tālu tulkojums atbilst patiesībai.

Dienā mocos ar miegu un klausos sargu lamās un dambretes spēlē. Viens sargs ar platu, apaļu seju un šķībām acīm bieži velk savas bezgalīgi stieptās stepes dziesmas. Liekas visām tām ir viena melodija, un arī pats priekšnieks - padzīvojis krievu seržants - tām nesaprot vārdus.

"Gaudo kā kuņa!" viņš nolamājas, kad sāk apnikt raudulīgā dziesma.

Dziedātājs apraujas un pasūta savu priekšnieku uz viņa dzimumorgānu! Liekas, šis orgāns krieviem der visos gadījumos. Katrs otrais lamvārds saistās ar to, un to izteic visādās versijās.

Aizvainotais sargs sāk staigāt gar kamerām un savas dusmas izgāzt uz mums. Kāpēc gan šiem stepes dēliem tā patīk varu parādīt pret tiem, kas nav spējīgi pretoties? Šis pats dziedātājs arī vispamatīgāk pārmeklē ateju un rīta pārbaudēs liek mums piecelties, kad ienāk priekšnieks.

Visu savu bērnības laiku viņš ir valdījis pār ganāmpulkiem.

Varbūt arī mēs viņam atgādinām lopus? Reizēm atnāk tāda pati stepes meitene, un tad mūsu pagrabā skan sievietes smiekli un valoda. Viņa skali smejas par katru rupjību un, liekas, lepojas, ka spējusi sakairināt savu apbrīnotāju.

Esmu tuvu uzrauga galdiņam un bieži sadzirdu kādu aizliegtu vārdu vai teikumu. Varbūt tas mazliet paklaidē vientulību, kas jo dienas jo vairāk traucē mieru.