Kad uztraucos, raustos kā diegā uzvērts. Pat viss mans atlikušais gribas spēks nespēj šo drebuli apturēt, un tas pāriet tikai kādu pusstundu pēc pratināšanas.

Labi vēl, ka valoda neraustās.

PAGĀJIS jau būs mēnesis, kopš esmu vieninieka kamerā. Manas domas ir nogurušas un tālāk par izmeklētāju un miegu netieku. Tikai pirmdienas rītos esmu možāks. Vismaz vienu nakti esmu pagulējis. Labi arī tā, bet nesaprotu, kāpēc es esmu ieskaitīts vientuļniekos un kad man atļaus būt starp cilvēkiem.

Kāds reizēm skrāpējas aiz blakus sienas. Paskrāpēju pretī, lai zin, ka manā pusē arī ir cilvēks. Vārdus ieskrāpēt neprotu un morzu nezinu. Reizēm ar ziņkāri apmeklēju ateju, bet ko var atrast starp kailajām sienām, kur ir tikai izlietne ar ūdens krānu un klozetes pods.

Tomēr reiz laimējas. Zem izlietnes atrodu salocītu vīstoklīti. To paslēpju, lai izlasītu kamerā. Uz papirosu čaulīšu papīriņiem ar apdedzinātiem sērkociņiem ir sarakstītas kaut kādas zīmes. Katrs alfabēta burts sastāv no strīpām un punktiem. Tā ir čekā izgudrota sistēma, un vēlāk uzzinu, ka zīmju izgudrotājs ir Edmunds Lulla, Raimonda jaunākais brālis - vēl vidusskolnieks.

Viņš jau sen ir bijis man blakus; tātad viņš ir tas skrāpētājs.

Cenšos iegaumēt zīmju valodu un vingrinos, lai varētu sazināties. Pat čekas dūrei neizdodas ierobežot izdomas spēku. Ja aizliegtu kopējo valodu, ieslodzītie izgudrotu paši savu.

Uzzinu par organizācijas apcietinātajiem puišiem. Viņu kamerā vientuļnieku režīms neesot spēkā. Un viņiem pat esot atļauti sakari ar mājām.

Tad jau laikam mani uzskata par īpašu noziedznieku.

Mājās jau sāk pļaut rudzus, bet es te nīkstu un ēdu valsts maizi.

Tēvs tā bija gaidījis manu palīdzību, bet tikai nedēļu pabiju mājās. Labi vēl, ka spēju palīdzēt izvest baļķus no Skaistkalnes mežiem. Tagad mežus cērt un kokus ved arī vasarā, un katram saimniekam ir uzlikta norma. Tēvs ziemā bija cirtis un pēc sējas laika vajadzēja izvest.