CIK ilgi vilksies šī vientulība, pelēkās sienas, spožā spuldze un mūžīgais miega bads? Kādreiz uz laukiem tik grūti bija rīti pēc zaļumballēm. Tikko saulīte pacēlusies virs meža, jāiet darbā. Rokas it kā pašas kustina lāpstu, bet pats, papuves grāvī stāvēdams, domāju - vai jautri pavadītā nakts ir visu šo moku vērts? Grāvmala aicina apsēsties, bet tikko sēdīsies - aizmigsi. Pret miegu ir tikai viens līdzeklis - kustība.

Kamerā nav kur kustēties un nav ne darba, ne miega. Cik savādi, ka brīvībā nevar saprast miega vērtību. Māte reizēm žēlojās, cik daudz darba miegs aizkavējot.

NĀKOŠAJĀ naktī ir izmeklētāju maiņa. Pratinātājs ir vecāks leitnants vārdā Kalmikovs. Seju viņam ir izkropļojis karš. Pār visu kreiso vaigu stiepjas nejauka rēta, un acs ir izgriezusies uz āru; tāpēc liekas, ka viņš uzrunāto uzlūko aizdomīgi. Būdams pēc tautības tatārs, viņš laikam būs īstais nagu maucējs. Kurš gan no vēstures neatceras tatāru briesmas un izpostīto Vidzemi?

Tulks ir palicis tas pats - smagais, lēnais Ivanovs, kam tulkošana joprojām neiet.

Temats ir arī tas pats. Izmeklētājs iztirzā mūsu organizācijas statusus un negrib ticēt, ka tos paši esam sagatavojuši. Lai neliedzoties un pasakot tā jurista vārdu, kas mums palīdzējis. Cik es zinu, Raimonds Lulla ir statusu autors un neviens viņam nav palīdzējis.

Kalmikovs ir pavisam lādzīgs un nemaz nelīdzinās saviem izdaudzinātajiem tatāru senčiem. Pagaidām sist mani nesit un stāvēt arī neliek, kad pats pēc neveiksmīga sarunu iznākuma atstāj kabinetu.

Tikai nakts režīms nemainās. Reizēm nosēžu stundām, kamēr Kalmikovs kārto kādus papīrus vai staigā apkārt.

Laikam viņš gaida, kad iedarbosies bezmiega terapija, bet tā jau darbojas. Pavisam vēlami būtu dzirdēt, ka esmu saņēmis nāves sodu un manai neziņai ir pienācis gals. Cik ilgi suns izturētu šādu dzīvi? Un mana dzīve ir sliktāka kā sunim.