Cik vienkārši un ātri var sabrukt dzīve, atstādama tikai nepiepildītu centienu sāpes un nespēka apziņu spēcīgas varas priekšā. Zem svešām okupācijām ar zemu noliektām galvām un pazemīgu pielāgošanos tauta ir gadsimtus izdzīvojusi un varbūt dzīvotu tālāk, ja īsie brīvības un patstāvības gadi nebūtu sagrāvuši tumsas sienas. Koku, kurš tiecas preti saulei, var gan nocirst, bet tas laiž jaunas atvases, un nav varas, kas var apturēt koka tiekšanos pēc gaismas un dzīvības.

Šķiet, ir pienākušas dienas, kad arī mūs cirtīs kā kokus.

GAITENĪ grab trauki. Atveroties klaudz fortočkas - tā te sauc mazās novērošanas durtiņas lielajās kameru durvīs. Arī manējā atveras, un parādās zēniska seja.

"Beri!" jaunais sargs uzsauc, un roka sniedz kūpošu alumīnija bļodiņu.

"Ņemu, jau ņemu!" krieviskajai pavēlei atbildu latviski. Manas pirmās vakariņas ir pavisam plāna zupa ar mazliet prosas, kādu kartupeli un kādu it kā nobijušos eļļas actiņu bļodiņas vidū. Pat salokāma alumīnija karote ir manā rīcībā. Ēdu un domāju, ka garša tīri laba. Maizi man šodien nedod. Laikam esmu jauns, vēl neatzīmēts viesis uztura sarakstā. Kas būs pēc vakariņām? Klaudz un dārd durvis. Ir dzirdami steidzīgi soļi un sargu uzsaucieni: "Bistro!"- Ātrāk!

Arī manas durvis atveras, un sargs pavēl: "Beri parašku i pošļi!"

Paņēmis sabuktēto atejas spaini, izeju plašajā priekštelpā. Pametu acis uz kameru rindu un otru sargu, kas sēž pie telefona galdiņa. Mans sargs mani steidzina, līdz tieku atejā, kur ir pavisam parasts pods un pat izlietne ar ūdens krānu. Nomazgājis seju, noslaukos kabatlakatiņā. Būtu vismaz dvieli paņēmis! Bet mājās visi bija tā apjukuši, ka par dvieli neiedomāja. Tagad slaukies kaut kreklā. Labi vēl, ka ir divi kabatlakatiņi.

Neesmu vēl īsti beidzis slaucīties, kad sargs sit pie durvīm. Paņēmis parašku, dodos uz kameru.