"Labāk krievs kā vāciets," tā tūlīt pēc '40. gada sovietu okupācijas viens otrs sevi mierināja. Ziņas par nacistu noziegumiem Polijā bija satraukušas visu prātus. Vāciešus negribēja neviens - tikai, kad bija sākušās Staļina masu izsūtīšanas un tām uz pēdām ienāca vācieši - likās, ka naglai uz galvas bija trāpīts īstajā bridī.

Tautā atgriezās cerības uz rietumu sabiedrotajiem. Katrs zināja, ka viņi uzvarēs karu.

"Rietumu sabiedrotie nepalīdzēs bendēm," teica tēvs vēl īsi pirms kara beigām, kad lielākā daļa Latvijas jau otro reizi bija zem sovietu sloga.

Tauta vēl joprojām - pat divi gadi pēc kara - tic, ka rietumi nepieļaus Padomju Savienībai paturēt Latviju. Ka rietumi visu Austrumeiropu ir atdevuši Staļinam par kara laika pakalpojumiem, tas Latvijā nav prātam aptverams un pieņemams.

LAIKS velkas. Nezinu, cik var būt pulkstens, un nevaru atgaiņāt uzmācīgās domas. Kas var izdomāt, cik tāls ceļš caur cietumiem un kamerām ir ejams?

"Tev būs darīšana ar tiesas kungiem un tu aizbrauksi tālu tālu - bet pēc laika atgriezīsies," tā māsīca Jautra bija lasījusi pa jokam izliktajās kārtīs. Pavisam trausls cerību stariņš iemaldās manā apziņā, un - tāpat kā Karmene - arī es sāku domāt, ka kārtis nemelo.

Savāds klusums ir tādā vieninieka kamerā. Ausis velti cenšas saklausīt aiz sienām kaut mazāko dzīvību. Pat mušu te nav, kas sīkdamas padancotu ap spožo spuldzi - tikai reizēm aiz durvīm dzird sargu lamas, un nočirkst atbīdamais novērošanas lodziņš, un caur to noraugās bezpersoniska acs. Sāku minēt, kuram sargam acs varētu piederēt.

Nāk snaudiens, un kā smaga migla uzmācas vienaldzība. Tā gribas tanī iegrimt un aizmigt. Savādi, ka pazūd bailes par gaidāmo, un viss, ko gribu, ir gulēt.

Varbūt tagad nagus šī iestāde vairāk nemauc. Varbūt aziātiskā nežēlība ir aizstāta ar kaut ko no rietumiem - abas puses taču ir sabiedrotās. Bet kāda gan vairs nozīme, ja esmu iekritis sprostā. Čivinu vai nečivinu, neviens mani nedzird.