Ak Laura, atjēdzies;

Don Kārlos, nedusmo. Tā piemirsusi…

Ko? to, ka Huans divkaujā pa godam

Tā brāli nonāvējis? Tiešām žēl,

Ka viņu ne.

Dons Karloss

Bij muļķīgi tā dusmot.

Laura

Ahāl pats muļķībā tu atzīsties.

Tad līgsim mieru.

Dons Karloss

Atvaino jel, Laura,

Un piedod man. Bet zini: nespēju

Es vienaldzīgi dzirdēt viņa vārdu …

Laura

Bet vai es vainīga, ka man ne mirkli

No lūpām viņa vārds vairs nenozūd?

Viesis

Nu, pierādi, ka tevī nav vairs dusmu,

Un dziedi, Laura, vēl.

Laura

Jā, atvadībām.

Jau nakts ir klāt. Nu, ko vēl dziedāt man?

Ā! klausieties. (Dzird.)

Cik skaisti, brīnišķīgi!

Laura

Nu, sveiki, kungi.

Viesi

Paliec sveika, Laura.

(Viņi iet ārā. Laura aptur Donu Karlosu.)

Laura

No manis, nevaldāmais, neaizej.

Tu iepatikies man; tu Don Huanu

Man atģist liki, sākdams lamāties

Un nikni zobus griezt.

Dons Karloss

Kas tam par laimi!

Tad mīlēji tu vipu?

(Laura, apstiprinādama to, pamāj.)

Loti?

Laura

Ļoti.

Dons Karloss

Un mīli tagad vēl?

Nupat šai brīdi?

Nē, nemīlu. Ne divus mīlēt man.

Es tagad mīlu tevi.

Dons Karloss

Saki, Laura, •—

Cik gadu tev?

Laura

Man astoņpadsmit ir.