Dons Karloss

Tu jauna esi… un vēl jaunai būt

Tev gadus piecus sešus. Apkārt tev

Vēl gadus sešus viņi drūzmēsies

Un tevi lolos, apbērs dāvanām,

Pie logiem naktīs serenādes dziedās

Un tevis dēļ cits citu nodurt steigs

Uz stūriem pusnaktīs. Bet tad, kad laiks

Būs aiztecējis un kad acis tev

Sāks iekrist, plaksti sarauksies un tumsīs,

Un balta sarma tavos matos birs,

Un visi tevi sauks par veceni.

Nu tad — ko teiksi tu?

Laura

Tad? Kāpēc gan

Par to man domāt? Kam tev runāt to?

Vai tev arvien klīst galvā tādas domas?

Ej — atver balkonu. Cik debess klusa;

Stings siltais gaiss — šai naktij citronsmarža

Un lauru dvesma; mēness spilgti spožs

Spīd zilgmē samtainā un tumsas skautā —

Un naktssargi sauc, gari stiepjot: Labi!…

Bet ziemeļos tur tālu — Parīzē —

Varbūt ar mākoņplūksnām debess klāta,

Līst lietus salts un smagi gaudo vēji.

Bet kāda daļa mums? Jel klausies, Kārlos:

Es gribu, lai tev sejā plauktu smaids .. .

Nu, tā, lūk!

Dons Karloss

Mīļais dēmon!

(Kāds klauvē.)

Dons Huans

Hei! Hei! Laura!

Laura

Kas tur? Kas tā par balsi?

Dons Huans

Atdari…

Laura

Ak dievJ … Vai tiešām!

(Atslēdz durvis; ienāk Dons Huans.)

Dons Huans

Sveika…

Don Huan! . ..

(Laura krīt viņam ap kaklu.)