Tas bija viņa pirmais pavasaris. Viņš bija vēl pavisam maziņš. Bezrūpīgs stirnas mazulītis, kas ne soli neatkāpās no mātes. Gulēja viņai blakus, rotaļājās, viņas mīļo acu uzraudzīts. Arī tais reizēs, kad viņi devās uz kalnu pļavām, kas bija klātin noklātas ziediem un mīkstu, smaržīgu zāli, viņš tipināja blakus mātei. Viņiem bija mājīgs miteklis meža vīnogulāju biezoknī, blakus veca, pamesta cietokšņa mūriem. Senos laikos šeit meža droši vien nemaz nebija. Bija vienīgi kails kalns, bet uz kalna cietoksnis, pa kura vārtiem pretim ienaidniekiem auļoja smagās bruņās tērpti vīri straujos zirgos, un neviens īsti nezina, cik daudz sīvu kauju izcīnīts veco mūru piekājē.