Pēc tam šie mūri kļuva par upuri nežēlīgajiem iebrucējiem un nesaudzīgajām liesmām. Taču cietokšņa vēsturei nav tieša sakara ar mūsu stāstu, un tāpēc ilgāk pie tās mēs nepakavēsimies. Parunāsim labāk par ko citu. No kalna dzīlēm iztecēja avots. Plūzdams lejup uz ieleju kā skaļš strauts, tas pulcināja vecā cietokšņa apkaimē jo daudzus meža iemītniekus. Uz avotu un strautu gan vienatnē, gan veseliem bariem devās vilki, lai dzesētu slāpes un gūtu kādu medījumu. Uz strautu piesardzīgi lavījās viltīgās lapsas, bet vasaras tveicē, glābdamies no svelmainajiem saules stariem, strauta vēsajā ūdenī pērās putni. Šurp nāca arī tramīgās stirnas un staltie stirnāži, bet
debesu zilgmē virs kalniem no agra rīta līdz vēlam vakaram draudīgi lidinājās vanagi un ērgļi. Ak dievs, cik daudz asiņainu traģēdiju pieredzējuši šās kalnu upītes krasti! Cik daudz neaizsargātu dzīvnieku krituši par upuri plēsoņām! Taču par to zina vienīgi pats kalns. Bet kalns cieši glabā savus noslēpumus, un mums' nekad neizdosies tiem piekļūt, ja nu vienīgi mazlietiņ tajos ielūkoties. Tāpēc ļausim kalnam arī turpmāk glabāt savus noslēpumus, bet paši atgriezīsimies pie mūsu mazā varoņa.
Viņš tikai nupat bija sācis apgūt meža dzīves gudrības, un, protams, viņam nebija ne jausmas, kādus pārbaudījumus viņam gatavo dzimtie kalni.