Vecāki bija iemācījuši vilcēniem izraudzīties visizdevīgāko vietu slēpnim. Viņi bija iemācījuši vilcēniem gaidīt uz laupījumu. Un šī gaidīšana bija vesela māksla — pacietības māksla.
Paslēpušies kuplā zālē, krūmos, dzelkšņainos brikšņos kaut kur strauta krastā, pie avota vai meža takas, jaunie vilki jau prata stundām ilgi gulēt kā pamiruši, neuzdrīkstoties pakustēties vai izdvest kaut vienu skaņu. Turklāt viņiem vajadzēja saklausīt visklusāko čaboņu, neļaut sevi pievilt nedz dzirdei, nedz redzei. Reizēm medījums iemaldījās tieši slēpnī, un tad nogurdinošā gaidīšana tika gandarīta ar lepnām dzīrēm. Taču bieži vien gaidīšana bija arī veltīga. Vairākas reizes pēc kārtas vilcēni atgriezās no slēpņa tukšiem vēderiem. Tā viņi iepazina izsalkumu un saprata, ka barība mežā no gaisa nekrīt, tā iegūstama ar darbu un gudrību.
Taču visbiežāk jaunie vilki mācījās medījumu vajāt, un šis medību veids viņiem patika vislabāk. Viņus valdzināja trakais skrējiens, un viņi dzinās paka] savam upurim, kamēr vien kājas turēja, razdami šai aizrautīgajā un reizē nogurdinošajā rotaļā patiesu prieku.
Viņi dzina pēdas zaķiem.
Viņi dzina pēdas stirnām.
Reizēm viņi dzinās pakaļ arī viltīgajām lapsām. Taču lapsu medības vilcēniem vairāk atgādināja aizrautīgas sacīkstes attapībā un viltībā.