Vai stirna bija iekritusi bezdibenī?
Vai dabūjusi galu putojošā straumē?
Vai arī nokļuvusi kāda plēsoņa nagos?
Vēl ilgi pēc vētras kalnos meklēja pazudušos. Mātes meklēja savus bērnus, bērni meklēja vecākus. Un bija daudz priecīgu tikšanos. Un daudz prieka asaru.
Taču vēl vairāk rūgtu asaru, jo simtiem dzīvnieku bija krituši par upuri nežēlīgajai stihijai.
VILCĒNI DODAS MEDĪBĀS
Drīz vien pēc briesmīgās vētras, iestājoties pirmajām lietainajām rudens dienām, vecāki pirmo reizi izveda vilcēnus medībās — un šoreiz pavisam īstās medībās. Vilku māte un vilku tēvs veda savus bērnus aizvien tālāk un tālāk, virzoties pa viņiem vien zināmām takām, dziļām gravām, putojošu strautu krastiem un klinšainām kalnu virsotnēm, kur brīvi pūta visi vēji. Vilku ģimene gāja bez atpūtas. Jaunajiem vilkiem nu uz visiem laikiem bija jāatvadās no bērnu dienu rotaļām un uz patstāvīgas dzīves sliekšņa jāiziet pēdējā skarbā skola.
Vecāki bija iemācījuši vilcēniem pazīt zvēru pēdas, kas bija atstātas zālē, uz nokritušajām lapām, itin visur, kur vien tās saskatāmas.
Vecāki bija iemācījuši vilcēniem iet citam aiz cita, nedzirdami, cenšoties neiztramdīt snaudošos putnus un zvērus.