Tad skaļāk viņš turpināja:
— Ejiet, mani bērni! Ej, meit! Parādi no kalna mūsu viesim vietas, ar kurām ir saistītas Grieķijas lielākās atmiņas. Vienīgais, kas paliek vergam un ko nevar viņam atņemt kungs, ir atmiņas par dienām, kad viņš vēl bija brīvs.
Tā Lūcijs un Akte devās ceļā. Drīz vien viņi sasniedza ziemeļu vārtus un uzgāja uz ceļa, kas veda kalnā.
Lai gan pēc skata tas likās tikai piecsimt soļu no pilsētas, taka gāja pa tādiem līkumiem, ka prasīja veselas stundas gājienu.
Akte ceļā apstājās divas reizes: vienreiz, lai parādītu viesim Mēdejas bērnu kapu, tad, lai aizvestu uz vietu, kur Bellerofons saņēma Pegazu no Atēnas rokām.
Beidzot viņi sasniedza pili, pie kuras ieejas bija nostādīti Veneras pilāri, kurus Lūcijs pazina pēc mirdzošā rotājuma. Labajā rokā viņa turēja mīlas simbolu, kreisajā — sauli, kura tikai Korintā bija baudījusi dievišķīgo godu. Romietis noliecās un noskaitīja lūgšanu.
Tad abi soļoja tālāk pa šauro taku, kura veda uz svēto birzi kalna virsotnē. Un kā Venera, kad viņa veda Eneju uz Kartāgu, tā korintiete soļoja pa priekšu un Lūcijs soļoja tik cieši aiz viņas, ka sajuta viņas matu smaržu.
Laiku pa laikam viņa pagriezās pret romieti.