— Manu tēv, — viņš teica, — vakars ir skaists. Vai tu negribētu pavadīt savu viesi uz kalnu, no kura redzams ļoti skaists skats? Turklāt man ir ziņkārība redzēt, vai ir izpildīta ķeizara pavēle, jo viņš, uzzinājis, ka te notiks sacīkstes, nosūtīja uz Korintu slaveno Veneras statuju, lai viņa būtu labvēlīga romiešiem, kas grib cīnīties par uzvarētāju vainagu.
— Diemžēl, mans dēls, es esmu par vecu, lai varētu izpildīt pavadoņa vietu kalnos, — atbildēja Amikls. — Bet Akte ir žigla kā nimfa, un viņa tevi pavadīs.
— Pateicos, tēv! Šo laipnību es neesmu lūdzis, jo es baidījos, ka Venera kļūs greizsirdīga un par tavas meitas skaistumu atriebsies man. Bet tā kā tu piedāvā man pats, es to bez vilcināšanās pieņemu.
Akte nosarkdama pasmaidīja un uz tēva mājienu aizsteidzās, lai atnestu plīvuru, kurā viņa ietinās kā romiešu matrona.
— Vai mana māsa ir devusi kādu solījumu? - jautāja Lūcijs. — Vai varbūt viņa ir kaut kas tāds, ko es nenojautu, Minervas priesteriene, Diāna vai Vesta?
— Nē, mans dēls, — atbildēja sirmgalvis, pavilkdams romieti aiz rokas pie malas. — Bet tev jāzina, ka Korinta ir kurtizāņu pilsēta. Par piemiņu tam, ka pilsētu viņas glāba no Kserksa karapulkiem, mēs esam viņas attēlojuši uz audekla. Un no tā laika mēs esam vienmēr uzmanīgi, lai viņas mums netrūktu. Mēs liekam viņas pirkt Bicancē, Arhipelāga salās un pat .Sicīlijā. Pēc neaizplīvurotās sejas un kailām krūtīm viņas tūlīt var pazīt. Tātad apmierinies! Akte nav ne Minervas priesteriene, ne Diāna, ne Vesta, bet viņa baidās, lai viņu nenoturētu par Veneras godinātāju.