Viņas mie­sa, kur apvienojās marmora stingrība un vītola lokanība, atgādināja Fei- dija cirstu tēlu, kurā Prometejs bija kā dzīvs. Tikai viņas kājiņas, acīm redzami par mazām, lai izturētu gūžu nastu, šķita vienīgais, kas kopējā bildē labi neiederējās, jā, tās varētu pat uzskatīt par trūkumu, ja tādu skaistu meiteni gribētu uzskatīt par nepilnīgu.

Taču nimfa Pirene, sieva no matu galiem līdz kāju pirkstgaliem, ne­liedzās savu asaru spogulī atspoguļot viņas grācijas un nevainības pilno tēlu. Brīdi aplūkojusi sevi ūdenī, mēma kā zivs, viņa pāršķīra matus trijās daļās; uz deniņiem sprogas sapina divās bizēs, kuras sasēja mezglā uz galvas, un nostiprināja ar oleandru un apelsīnu ziediem, kamēr, atpakaļ krītošajiem matiem ļāva nokarāties kā krēpēm.

Lai dzesētu slāpes, kuras viņu bija atdzinušas šurp un kuras tomēr bija ļāvušas ceļu spiedošākai vajadzībai, proti, vajadzībai pārliecināties, ka viņa vēl arvien ir skaistākā grieķu jaunavu vidū, viņa noliecās pie ūdens, un tagad īstenība un attēls savirzījās tik cieši kopā, ka likās — māsu pāris, nimfa un najāda, sakusa maigā apskāvienā. Mitrā peldē abu lūpas saskārās, ūdens trīsēja, un viegla vēsma, kas slīdēja pāri virsmai kā karsta elpa, pilināja rožaini smaržīgo sniegu ūdeni, ko straume aiznesa jūrā.