Piecēlusies jaunā meitene ļāva skatienam klīst pāri jūras līcim un, ziņkārības saistīta, palika vēl vienu brīdi. Divairu galera ar apzeltītu ķīli un purpursārtām burām, Dēlas vēja vadīta, devās uz krastu. Tā atradās vismaz ceturtdaļujūdzes attālumā, bet jau varēja dzirdēt kuģinieku slavas dziesmu jūras dievam Neptūnam. Meitene pazina dievbijīgās frīģiešu dziesmas melodiju.
Attāluma vājinātas un vēja izkaisītās skaņas nedārdēja pār viņu kā rupjās Kalidonijas un Kefalas jūrnieku balsis, bet gan maigi un saldi kā Apollona priesterieņu dziedāšana. Šīs melodijas vilināta, jaunā korintiete piecēlās, nolauza dažus oleandru un apelsīnu koku zarus, lai sapītu vainagu un lai atgriežoties noliktu ziedus templī maigajai līksmības mēneša dievietei.
Tad lēni, bailigi un ziņkārīgi viņa gāja uz jūrmalu, bet pirksti kārtoja zarus, kurus viņa bija nolauzusi strauta malā.
Pa to laiku galera bija pienākusi tuvāk, un jaunā meitene jau varēja dzirdēt ne tikai balsis, bet arī saredzēt dziedātāju tēlus. Viņi dziedāja lūgšanu Neptūnam, un viens ik reizi norunāja priekšā vārdus, kuru pārējie atkārtoja. Priekšādziedātājs, kas reizē, kā likās, bija arī galeras kungs, pavadīja dziedāšanu uz trīsstigu kitāras, ar kādu mākslinieki mēdz greznot liriskās dzejas dievietes Eiterpes tēlus.