Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka pēdējās dienās no visiem Ahajas novadiem un visām citām zemēm uz Grieķijas galvaspilsētu ceļoja svešinieki, vai nu apmierināt savu ziņkāri vai arī izcīnīt godalgu. Tā notika, ka pilsēta atkal atminējās pagājušo laiku dzīvi un mirdzumu, lai gan no saņemtajiem sitieniem vēl nepavisam nebija atguvusies. Svešinieki plūda ne tikai zirgos un ratos, bet arī pašu un īrētos kuģos, no kuriem tomēr neviens nebija tik krāšņs, kā tas, kurš nupat tuvojās.
Patlaban galera tika piesieta pie krasta, matroži pārmeta bagātīgi ar sudrabu un bronzu apsisto citronkoka tiltu, un dziedātājs, aizstūmis kitāru uz muguras, atbalstījās uz verga pleca, lai nokāptu zemē. Tas bija skaists divdesmit septiņus, divdesmit astoņus gadus vecs vīrs, kura gaišie mati un zeltaini mirdzošā bārda labi saderēja ar viņa zilajām acīm. Viņu ietina purpurkrāsas tunikā un zilā mētelī ar zelta zvaigznītēm, bet no kakla lejup plīvoja vieglas saites gali.
Viņa pavadonis varēja būt apmēram desmit gadus jaunāks; tātad viņš bija vēl jaunekļa vecumā, un lēni, ar sēru izteiksmi vaibstos, viņš soļoja līdzās. Turklāt viņa svaigā seja tiešām bija līdzīga skaistas sievietes sejai un par viņa maigo, smalko ādu viņu apskaustu pat visizlutinātākā atē- niete. Baltā roka bija kā radīta likt dejot sprēslīcai vai kustināt adatu, tik maiga, apaļa un skaisti veidota tā bija nevis tāda, kādas ir nākamajiem vīriem un karotājiem, kas lieto metamo šķēpu vai zobenu. Viņa baltais tērps bija izadīts ar zeltainām palmu lapām un sniedzās pāri ceļiem, pār viņa pleciem viļņoja garie mati. Uz kakla zelta ķēdē nokarājās pērļu ierāmēts spogulis.