Nupat viņš gribēja nokāpt zemē, bet kungs to pēkšņi apturēja, un jauneklis viegli notrīcēja, lai pēc tam maigā, kā bailēs drebošā balsī jautātu:
— Kas ir, o, kungs?
— Nekas sevišķs, tikai tu gribēji nokāpt zemē ar kreiso kāju un ar šo neapdomību iznīcināt visu manu aprēķinu panākumus, jo mēs pie- nācām tieši 7. maijā, kas taču ir laba zīme.
— Tev taisnība, kungs, — atbildēja jauneklis un tagad nolika uz zemes vispirms labo kāju, kā darīja arī viņa pavēlnieks.
Tā kā šī saruna notika joniešu valodā, tad arī meitene saprata vārdus un vērsās pie vecākā no abiem, teikdama:
— Svešiniek, lai arī kādu kāju tu pirmo liktu uz zemes, Grieķu zeme ir visiem labvēlīga, kas tai tuvojas ar draudzīgu nodomu. Tā ir mīlas, dzejas un sacensību zeme, kas velta savus vainagus mīlētājiem, dzejniekiem un varoņiem. Iekams tu esi to izcīnījis, kādēļ tu droši vien šurp nāci, ņem pagaidām šo vainagu, lai kas arī tu būtu.
Jaunais vīrietis dzīvi satvēra korintietes vainagu un uzlika galvā.
— Dievi mums ir labvēlīgi, — viņš iesaucās. — Skaties, Spor, te ir apelsīni, Hesperīda koka āboli, kura zeltainie augļi, traucēdami Atlanta straujo skrējienu, sagādāja Hipomenam uzvaru, un oleandrs, Apollona svētais koks! Kā tevi sauc, laimes praviete?