— Apklustiet visas! — satraukts iekliedzās Ķeizarkronis, drebot no dusmām. — Viņas zina, ka es nekā nevaru viņām padarīt, — Ķeizarkronis žēlojās, pavērsis trīsošo ziedu pret Alisi, — citādi viņas neuzdrīkstētos tā uzvesties!
— Ak, neuztraucieties! — Alise mierinādama sacīja un, pieliekusies pie Margrietiņām, kas atkal grasījās apsaukāties, čukstēja:
• — Ja jūs nepievaldīsiet savas mēles, es jūs noplūkšu!
Brīdi valdīja klusums, dažas sārtās Margrietiņas pat nobālēja.
— Pareizi! — Ķeizarkronis sacīja. — Margrietiņas patiesi ir šausmīgas. Tiklīdz viena ierunājas, tūda| tai pievienojas pārējās; viņās klausoties, var novīst;
— Kā gan jūs visas protat tik jauki runāt? — Alise iejautājās, cerēdama ar glaimiem uzlabot puķu noskaņojumu. — Esmu bijusi daudzos dārzos, bet neviena no puķēm nav pratusi runāt.
. — Pieliec plaukstu pie zemes, — sacīja Ķeizarkronis, — tad tu sapratīsi, kāpēc.
Alise tā arī izdarīja.
— Zeme ir ļoti cieta, — Alise secināja, — bet es nesaprotu, kāda tam nozīme.
— Gandrīz visos dārzos dobes taisa tik mīkstas kā gultas, — Ķeizarkronis skaidroja, — tāpēc puķes allaž ir aizmigušas.
Izklausījās gluži ticami, un Alisei tas šķita interesants atklājums.