—   Mēs spējam runāt, — sacīja Ķeizarkronis, — ja ir kāds, ar kuru vērts runāt.

Alise bija tik pārsteigta, ka mirkli nevarēja ne vārdu dabūt pār lūpām, viņai pat elpa aizrāvās. Tā kā Ķeizarkronis joprojām līgani šūpojās, Alise ierunājās atkal bikli, gandrīz čukstus: — Un vai visas puķes spēj runāt?

—   Spēj tikpat labi kā tu, — atteica Ķeizarkro­nis. — Un vēl krietni ska|āk. *

—    Mums, zini, neklājās uzsākt sarunu, — sa­cīja Roze, — es patiešām gaidīju, kad ierunāsies tu! Es pie sevis spriedu: «Viņas sejai ir savs jau­kums, kaut arī tā neizskatās sevišķi gudra!» Bet krāsa tev ir pareizā, un tas jau ir kaut kas! -

—    Krāsa nav galvenais, — piezīmēja Ķeizar­kronis. — Ja vien viņas ziedlapas vairāk krokotos, viņai nebūtu nekādas vainas.

Alisei tāda spriedelēšana nebija pa prātam, tāpēc viņa jautāja:

—   Vai jums kādreiz nav bail tā augt šeit, ne­viena neapsargātām?

—   Vidū taču aug koks, — ierunājās Roze., — Vai saproti?

—   Bet ko tas var līdzēt, ja jums draudētu briesmas? — Alise brīnījās.

—   Tas var novicot, — sacīja Roze.

—    Neganti sāp, — sauca Margrietiņa, — kad vicina vītola vicas!

—    Vai tu to nezināji? — iesaucās kāda cita Margrietiņa. Tūdaļ visas Margrietiņas kaut ko sauca cita caur citu, līdz gaiss sanēja no viņu mazajām, spalgajām balstiņām.