Kas laikus negrib gulēt iet.
Tur tukšumā sper laukā lausks,
Mirdz sniegs un vēji klejo,
Bet kamīnā mums uguns plaukst,
Un bērni jautri smejas.
Tev mani stāsti aizmirst liks
To sniegu, kas aiz loga snigs.
Kaut arī viegla ēna krīt
Sim manam stāstam pāri,
Kaut vasara aiz kalniem mīt,
To tikai slavēt vari.
Un paliks salnas neaizskarts
Kā pasaka šis burvju vārds.
I nodaja
MĀJA AIZSPOGULIJĀ
Nav nekādu šaubu, ka baltais kaķēns nav vainīgs, vaininieks ir vienīgi melnais, jo baltajam vecā kaķene jau veselu stundas ceturksni mazgāja purniņu (un jāteic — viņš pacieta to samērā abi): tāpēc, redzat, baltais savu ķepu šajā nedarbā nevarēja pielikt.
Savu mazuļu purniņus Dina mazgāja šādi: vispirms ar vienu ķepu satvēra nabadziņu aiz austiņas un novēla zemē, tad ar otru ķepu ņēmās berzēt pret spalvu tā purniņu, sākot no degungaliņa; un pašreiz, kā jau sacīju, Dina jo cītīgi darbojās ar balto kaķēnu, kas rātni gulēja un mēģināja murrāt, neapšaubāmi saprazdams, ka viss tiek darīts viņa labā.
Bet melnais kaķēns bija apstrādāts jau agrāk, tūlīt pēc pusdienām, tālab, kamēr Alise saritinājusies tupēja liela