atzveltnes krēsla stūrī, pus­miegā kaut ko pie sevis runādama, melnais nebēd­nieks aizrautīgi draiskojās ar dzijas kamolu, kuru Alise gribēja pārtīt; kaķēns ripināja kamolu šurp un turp, līdz kamols pārvērtās par neatšķetināmu dzijas murskuli, viss vienos mezglos un cilpās, un, lūk, tur nu tas mētājās uz kamīna paklaja, bet murskuļa pašā vidu kaķēns dzinās paka| pats savai astei.

—    Ak tu mazais, mīļais nerātneli! — Alise iesaucās, satverdama kaķeņu un viegli noskūpstī­dama, lai tas saprastu, ka kritis nežēlastībā. — Dinai vajadzētu pamācīt tevi pieklājīgāk uzves­ties! Zini, Dina, tev vajadzētu to izdarīt. Vaja­dzētu! — Alise pārmetumu pilnu skatienu dus­mīga balsī noteica vecajai kaķenei, tad paņēma samudžināto dziju un kaķēnu, ietrausās atpakaļ atzveltnes krēslā un atsāka tīt dziju. Bet šis darbs viņai diez kā nevedās, jo viņa visu laiku sarunājās — brīžiem ar kaķēnu, brīžiem pati ar sevi. Kaķēns rātni tupēja viņai klēpī un izlikās vērojam, kā norit dzijas pārtīšana, reižu reizēm izstiepdams vienu ķepiņu un viegli pieskardamies kamolam, it kā izsakot vēlēšanos palīdzēt, ja vien tas būtu iespējams.

—    Vai tu zini, Katij, kas rīt notiks? — Alise ierunājās. — Tu varētu uzminēt, ja būtu skatī­jusies kopā ar mani laukā pa logu, bet Dina tevi tobrīd uzposa, un tu nevarēji… Es redzēju, kā zēni vāc zarus ugunskuram, un ugunskuram, Ka­tij, vajag pulka zaru! Bet sāka salt un snigt, tāpēc no uguns kurināšanas nekas neiznāca. Ne­uztraucies, Katij, gan jau rīt mēs visu redzēsim.