Autors cieši saaudis tēlojumu ar tā laika reālo īstenību un visā pilnībā uztvēris un atspoguļojis pasakā tās būtību. Rakstnieks iepazīstina lasītāju ar šo īstenību un liek viņam domāt. Viņš rāda pasakas varoni dažādās brīnumainās situācijās, izsekojot arī Alises domu gaitai. Visās situācijās Alise pūlas apbrīnojami loģiski spriest, apsvērt, secināt. To pašu dara arī lasītājs. Alisei pārvēršoties — kļūstot gan lielākai, gan mazākai, — mainās arī viņas priekšstats par reālo pasauli, attieksme pret dažādām parādībām. Kad viņa kļuvusi pavisam «niecīga kripata», viņai grūti dzīvot — viņa nevar aizsniegt atslēgu, kas atrodas uz galda, bet, kad viņa izaug pārāk liela — viņu nomāc apkārtnes šaurība (Alises piedzīvojumi Baltā Truša mājiņā). Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašības. Alise ir patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, zinātkāra, izpalīdzīga, patiesa un vienādi pieklājīga pret visiem — gan pret Peli, Balodi un Karaļa dārzniekiem, gan pret Hercogieni un Karalieni. Šķiet, ka daudzas mazās meitenes, izlasījušas «Alises piedzīvojumus Brīnumzemē», sacīs: «Es gribu būt ne tikai tāda kā Pepija, bet gribu būt arī kā Alise.»
Luiss Kerols humoristiskās un komiskās situācijās rāda, skaidro, ka visas parādības pasaulē ir saistītas.