Nekur tā nepavada kuģus kā Honolulu ostā. Lielais prečinieks, uzdzinis tvaiku, jau bija gatavs atiet. Uz tā bija ap tūkstoš cilvēku, bet piestātnē stāvēja pieci tūk­stoši. Šurpu turpu pa garo midčipu[2] pastaigājās iezemiešu prinči un princeses, cukura karaļi un šīs zemes augstas amatpersonas. Aizmugurē garās rindās pēc iezemiešu po­licijas pavēles bija sastājušies Honolulu aristokrātijas pa­jūgi un automobiļi. Piestātnē karaliskais havajiešu orķestris spēlēja «Aloha oe», bet, kad tas apklusa, ieze­miešu mūziķu stīgu orķestris uz prečinieka klāja pārtvēra tās pašas skaņas — un iezemiešu dziedātājas balss kā putns pacēlās pāri instrumentu elsām un šķiršanās kņa­dai. Ta bija sidraba mēle, kuras tīrā, dzidrā nots bija saklausāma cauri daudzajiem atvadu trokšņiem.

Priekšgalā uz apakšējā klāja pie reliņa sešās rindās stāvēja haki krāsas tērpos ģērbušies jaunieši, kuru bron- zainās sejas liecinaja par trīs gadus ilgu uzturēšanos tropu saulē. Taču atvadīšanās nebija sarīkota nedz par godu viņiem, nedz uz augstā tiltiņa stāvošajam balti ģērbtajam kapteinim, kas bija tāls kā zvaigznes un no­raudzījās lejup uz kņadoņu zem sevis. Atvadīšanās ne­bija domāta arī jaunajiem virsniekiem, kas atgriezās no Filipīnām, un viņu klimata izmocītajām, bālajām sievām, kuras stāvēja viņiem blakus.